Viens no Latvijas Gada simboliem ir Gada koks, ko Latvijas Dendrologu biedrība nominē kopš 2001. gada, lai informētu sabiedrību par kokauga bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs. Bieži vien par gada simboliem izraudzītas retas un īpaši aizsargājamas sugas, bet dažreiz tieši otrādi, tās, kas ir bieži sastopamas vai tādas, kas rada konfliktsituācijas. Katru reizi tiek izvirzītas vairākas nominācijas un Biedrības biedri balsojumā nosaka Gada koku.

2024. – zemais bērzs (Betula humilis)

Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) 2024. gada 13. janvāra biedru sapulcē par Latvijas Gada koku 2024 izraudzīja zemo bērzu (Betula humilis Schrank.), uzsverot mitrāju saglabāšanas nozīmi.

Publicitātes foto (foto: Linda Strode, zemais bērzs Aizdumbles purvā)

Zemais bērzs ir viena no četrām Latvijā sastopamajām bērzu sugām. Āra bērzs un purva bērzs ir lieli koki ar raksturīgo balto mizu (tāsi), savukārt pārējās bērzu sugas ir nelieli krūmi. Ja pundurbērzs (Betula nana), kas Gada koka godā tika celts 2005. gadā, ir ļoti reti sastopams augsto purvu un purvaino priežu mežu iemītnieks, tad zemo bērzu Latvijā var sastapt samērā reti – vairāk Latvijas austrumu un ziemeļu daļā. To var novērot pārejas un zāļu purvos, pārmitros zālājos, kā arī pārpurvotos ezeru krastos un mitros, skrajos mežos.

Zemais bērzs ir neliels krūms, kas var sasniegt līdz 2 metru augstumu. Tam raksturīgi stāvi zari, brūna miza un iegarenas, nedaudz ādainas lapas ar zobainu malu un noapaļotu lapas galu. Līdzīgi kā citiem bērziem, arī zemajam bērzam ir spurdzes, kas izkārtotas lapu žāklēs. Zemais bērzs zied maijā, bet sievišķās spurdzes saglabājas arī pēc lapu nokrišanas rudenī.

Zemo bērzu apdraud pārmitru zālāju, zāļu un pārejas purvu aizaugšana ar lielākiem krūmiem un kokiem, kā arī mitrāju nosusināšana un pārveidošana, piemēram, par kūdras ieguves vietām vai lauksaimniecības zemēm. Pētījumi Polijā apliecina, ka traucētās ekosistēmās zemais bērzs mēdz veidot hibrīdus ar citām bērzu sugām, kas var novest pie lokālas zemā bērza izzušanas.

Kopumā zemais bērzs izplatīts samērā plašā areālā Eirāzijā. Latvijā tas atrodas uz sugas izplatības apgabala rietumu robežas, tādēļ aktuāls jautājums – vai sugai Latvijā nedraud izzušana klimata pasiltināšanās, kā arī mitrāju nosusināšanas un dzīvotņu aizaugšanas ietekmē? Lietuvā zemais bērzs jau ir iekļauts Sarkanajā grāmatā un novērtēts kā gandrīz apdraudēta suga, savukārt Polijā tas ir īpaši aizsargājams.

Kur braukt skatīties zemo bērzu? Pelēču purvā Preiļu novadā labiekārtota purva taka ved cauri bagātīgām zemo bērzu audzēm. Tomēr Latvijas Dendrologu biedrība aicina doties dabā arī citviet Latvijā, nemest līkumu dažādiem mitrājiem un ielūkoties – varbūt tieši tur aug Gada koks 2024? Ikviens zemā bērza novērojums ir vērtīgs, tādēļ par tiem lūgums ziņot portālā Dabasdati.lv vai rakstīt uz e-pastu dendrologiem@gmail.com (pievienojot fotogrāfijas).

Papildinot dārza kolekciju, zemo bērzu ir iespējams iegādāties arī Latvijas kokaudzētavās.

LDB Gada simbolu – koku nominē jau 24. reizi kopš 2001. gada. Iepriekšējais Gada koks – smaržlapu roze (Rosa rubiginosa), kā izriet no dendrologa Pētera Evarta-Bundera ziņojuma LDB biedru sapulcē, atbilst apdraudētas sugas statusam, ņemot vērā aktuālos sugas izplatības pētījumus, kas apliecina, ka suga salīdzinoši reti sastopama izkliedēti visā Latvijas teritorijā. Interesanti, ka viena no bagātīgākajām sugas atradnēm ir vecā augļudārzā Tukuma novadā. Secināts, ka smaržlapu rozes izplatību apdraud intensīvā lauksaimniecība, ceļmalu appļaušana, kā arī biotopa aizaugšana ar krūmājiem un mežu.

2023. – smaržlapu roze (Rosa rubiginosa)

Par Gada koku 2023.gadā ir izvēlēts krūmveida kokaugs. Rožu ģintī, ko tautā sauc par mežrozītēm, Latvijā savvaļā sastopamas apmēram 15 sugas ar dažādu izcelsmi – gan izteikti ekoloģiski agresīvas un pat invazīvas svešzemju sugas, gan arī retas un aizsargājamas savvaļas sugas. Bieži vien ir grūti pierādīt, vai kāda konkrēta rožu suga tik tiešām ir Latvijas savvaļas floras elements, vai tomēr izsenis kultivēts un plaši savvaļā ieviesies arheofīts – ļoti sens dārzabēglis.

Smaržlapu roze Rosa rubiginosa ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Vēl nesen suga bija diezgan plaši sastopama Zemgalē, kā arī atsevišķos reģionos citviet Latvijā – Daugavas ielejas posmā starp Jēkabpili un Koknesi, pie Priekuļiem u.c., tomēr atradņu apsekošana pēdējos gados rāda, ka intensīvās lauksaimniecības reģionos suga ir lielā mērā izzudusi un sastopama atsevišķu eksemplāru veidā ceļmalās un grāvjmalās.

Savu latvisko nosaukumu tā ieguvusi pēc raksturīgajām nelielajām, dziedzermatainajām lapām, kuras saberzējot jūtama izteikta ābolu smarža. Labi saskatāmi dziedzermatiņi klāj arī jaunos dzinumus, ziedkātus un pat kauslapas. Pēc šīm pazīmēm nekļūdīgi atšķirama no citām līdzīgajām dziedzermatainajām savvaļas rozēm.

Smaržlapu roze Rosa rubiginosa. Foto: Aiva Bojāre

Rozēm ir specifiskas ekoloģiskās prasības – tās ir saulmīļi, kas nozīmē, ka ar mežu aizaugošā zālājā ilgstoši nevar saglabāties, tajā pašā laikā arī intensīvi pļautas zālāju teritorijas sugas augšanai nav piemērotas. Sugai piemērota apsaimniekošana – ekstensīva ganīšana un pļaušana, saglabājot atsevišķus krūmu pudurus, netiek bieži praktizēta, jo to neparedz zālāju apsaimniekošanas vadlīnijas, tādēļ suga saglabājusies galvenokārt ceļmalās, mežmalās u.c. Pat ceļmalas – pēdējā savvaļas rožu patveršanās vieta – bieži vien tiek intensīvi pļautas. Rezultāts – savvaļas rozes, tajā skaitā arī retā smaržlapu roze, kļūst vēl retākas un pakāpeniski izzūd no savām vēsturiskajām atradnēm.

Mūsdienās sugai zināmas aptuveni 40 atradnes, tā konstatēta vairākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Rietumlatvijā: dabas parkos “Talsu pauguraine” un “Abavas senleja”, dabas liegumā “Ovīši”, kā arī citviet Latvijā: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Daugavas ieleja” u.c. Jāpiezīmē, ka suga reizēm tiek arī kultivēta, kā arī var tikt atrasta kā dabiski izplatījusies suga ciematos vai pat pilsētu teritorijās – tā, piemēram, suga ir sastopama Jēkabpils pilsētas teritorijā, samēra lielā skaitā konstatēta vairākās apdzīvotās vietās Talsu un Tukuma novados – Dursupē, Oktē, Mazpilieņos u.c.

Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā “retās sugas” – sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras satopamas nelielā skaitā vai pēc platības ierobežotās un specifiskās vietās, un ir viegli iznīcināmas.

Apzināsim un sargāsim retās Latvijas savvaļas rožu sugas!

Akcijas koordinatori: Pēteris Evarts-Bunders, Aiva Bojāre, e-pasts saziņai: peteris.evarts@biology.lv

2022. – Parastā egle (Picea abies). Eglei parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma, un tā mīl mitras augsnes. Tādēļ egle ir neaizsargāta ilgstoša sausuma periodos un spēcīgās vētrās. Parastās egles liktenis klimata pārmaiņu kontekstā iegūst plašāku nozīmi, jo tai ir ietekme uz mežsaimniecību, rada izmaiņas ar to saistītajā augu un dzīvnieku pasaulē un Latvijas ainavā kopumā. Izskata ziņā suga ir pārsteidzoši daudzveidīga. Ļoti bagātīgs ir arī dekoratīvo zemo formu klāsts.

2021. – Divirbuļu vilkābele (Crataegus laevigata). Divirbuļu vilkābele ir liels krūms vai zems koks (līdz 8 m augsts), kam raksturīgas sīkas, sekli daivainas lapas un īsi ērkšķi (1 līdz 1,5 cm gari). Galvenā pazīme, kas to labi atšķir no citām Latvijas savvaļas vilkābelēm, ir divi irbuļi ziedā. Šī Latvijā retā un aizsargājamā suga tiek uzskatīta arī par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo sugu.

2020. – Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L.). Dabā izplatīts koks Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, bet ir sastopams arī Latvijā. Par valsts nozīmes dižkoku Eiropas dižskābardis kļūst, sasniedzot 3,8 m stumbra apkārtmēru — tādu dimesiju koki ir sastopami Kurzemē un Zemgalē, pārsvarā vecajos muižu parkos, kapsētās. Pēdējos 200 gados dižskābarži atgriezušies Latvijas apstādījumos un vietumis stādīti arī mežaudzēs, piemēram, Talsu novada Šķēdē.

2019. – Krimas liepa (Tilia x euchlora). Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) 2019. gada 12. janvāra kopsapulcē ar balsu vairākumu par Gada koku ievēlēja Krimas liepu (Tilia x euchlora K. Koch). Tika izvirzīti divi nominanti, no kuriem otrs bija parastais skābardis (Carpinus betulus L.).
Krimas liepas izvēle bija atbalsta balsojums Ukrainas dendrologiem. Latvijas Dendrologu biedrība nosoda jau 5 gadus ilgstošo Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju un aicina uz konflikta mierīgu atrisinājumu, atgādinot sabiedrībai par nepieciešamību stiprināt sadarbību, demokrātiju un vispārcilvēciskās vērtības Eiropā. 2006. gadā Latvijas dendrologi apmeklēja Ukrainas parkus un botāniskos dārzus, iedibinot draudzīgas attiecības ar Ukrainas kolēģiem.
Krimas liepa (Tilia x euchlora K. Koch) Latvijā ir svešzemju koku suga, precīzāk sakot, parastās un Kaukāza liepas starpsugu hibrīds, kas kā kultivārs dendroloģijā tiek izdalīts no 1838 gada. Gada koka izcelsme ir Berlīnes kokaudzētava. Koks sasniedz 25 m augstumu un veido aptuveni 8-10 m platu, pārkarenu, cilindriskas formas zaru vainagu. Īpašā koka pazīme ir vidēji lielās un spīdīgās lapas, kas koku izceļ apkārtējo vidū. Rudenī koka lapojums krāsojas gaiši dzeltenos toņos, saglabājot raksturīgo lapu spīdumu. Lapas plātne pie pamata izteikti asimetriska, lapas mala ar akotainiem, gaišiem zobiņiem. Zied jūlija beigas-augusta sākums, pēc parastās liepas, ziedi salīdzinoši lieli ar intensīvu smaržu. Koki veido stabilus stumbrus ar simetrisku zarojumu, ir piemēroti pilsētu augšanas apstākļiem, jo nav izvēlīgi grunts prasību ziņā, ir sausumizturīgi, piemēroti formēšanai un cirpšanai, tiem ir maz kaitēkļu un slimību. Krimas liepu mēdz jaukt ar Kaukāza liepu (Tilia dasystyla Stev.), kam atšķirībā no Krimas liepas lapas apakšā dzīslu stūros matiņi ir balti nevis brūngani.
Kopumā viena no skaistākajām liepām, ko Latvijā audzē jau no 19. gadsimta beigām. Koki vairāk izplatīti Latvijas centrālajā un rietumu daļā. Neskatoties uz labo ziemcietību un citām īpašībām, koka taksons apstādījumos sastopams nepamatoti reti. Tā kā Krimas liepa ir Latvijas kokaudzētavu sortimentā, biedrība aicina šos skaistos kokus plašāk izmantot apstādījumos kā soliterus, grupu un ceļmalu stādījumus. Kokiem sākot ar 1.9 m stumbra apkārtmēru ir īpaši aizsargājamu koku – dižkoku statuss. Dižākās Krimas liepas Latvijā sasniedz aptuveni 2,5 m stumbra apkārtmēru.
Īpaši atzīmējams, ka LDB biedre Gunta Evarte – Bundere 2018. gadā izstrādāja promocijas darbu par tēmu: “LIEPU (TILIA L.) ģints taksoni Latvijā un to izplatību limitējošo vides faktoru analīze”, iegūstot bioloģijas zinātņu doktora grādu.

Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvji Andrejs Svilāns un Gvido Leiburgs kopā ar Ukrainas pilnvaroto vēstnieku Latvijā, Krimas tatāru Medžilisa vadītāju un Saeimas priekšsēdētāju blakus ukraiņu dzejnieka, rakstnieka, publicista Tarasa Ševčenko (1814-1861) piemineklim Kronvalda parkā Rīgā 25.04.2019. iestādīja trīs Krimas liepas.

Kronvalda parks Rīgā, T.Ševčenko piemineklis, fonā Krimas liepu grupa, foto: G.Leiburgs

2018. – Parastais ozols (Quercus robur)

2017. – Parastā priede (Pinus sylvestris). Parastā priede ir līdz pat 45 m augsts, mūžzaļš priežu dzimtas koks, kas Latvijas klimatā var sasniegt vismaz 400 gadu vecumu. Latvijā tā joprojām ir viena no galvenajām mežus veidojošām sugām – 28-34% no mežu kopplatības valstī. Priedes zied maijā vai jūnija sākumā, savukārt sēklas nogatavojas nākamā gada oktobrī, bet no čiekuriem izbirst pavasarī divus gadus pēc apputes. Tā var augt kūdras augsnēs, minerālaugsnēs, augstajos un pārejas purvos, kāpu biotopos. Parastā priede sastopama visā Eirāzijā. Priedei ir ļoti plaša saimnieciskā nozīme.

2016. – Ošlapu kļava (Acer negundo)

2015. – Krūmu čuža (Pentaphylloides fruticosa). Krūmu čuža ir līdz 1,5 metrus augsts, izcili dekoratīvs rožu dzimtas krūms, kas visu vasaru bagātīgi zied dzelteniem ziediem. Tas ir iecienīts apstādījumu augs savas ilgstošās ziedēšanas, ātrās augšanas un noturības pret dažādiem nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem dēļ. Suga savvaļā izplatīta Ziemeļeiropā, Igaunijā, Urālos, Krievijas Tālajos Austrumos arī Ziemeļamerikā. Baltijas reģionā – Ēlandē, Gotlandē un vairākas vietās Igaunijā. Latvijā krūmu čuža savvaļā sastopama tikai vienā vietā – Abavas palienē pie Kandavas, dabas lieguma “Čužu purvs” teritorijā. Krūmu čuža savā plašajā areālā visbiežāk aug uz kaļķakmens klintīm, kā arī gar upju krastiem kaļķakmens klinšu piekājēs. Abavas ielejā čuža aug uz avotkaļķu nogulām, uz kurām akumulējusies plāna augsnes kārta ar izteikti sārmainu reakciju. Abavas ielejā čuža aug uz avotkaļķu nogulām, uz kurām akumulējusies plāna (10-25 cm) augsnes kārta ar izteikti sārmainu reakciju.

Krūmu čuža ir divmājnieks. Neraugoties uz to, sievišķajiem ziediem ir labi attīstītas, bet sterilas putekšnīcas, savukārt vīrišķajos ziedos pēc noziedēšanas auglis izveidojas, bet tajā neattīstās sēklas, kas var būt par kļūdu iemeslu, veicot pētījumus par sēklu veidošanos. Vienīgajā Latvijas savvaļas atradnē pēdējos 15 gados veiktajos sugas vitalitātes pētījumos konstatēts, ka sugai nenotiek normāla ģeneratīva atjaunošanās – čužas populācijā ir tikai veci krūmi, kas ražo sēklas ar pazeminātu dīgtspēju, savukārt jaunu, vitālu krūmu nav. 

Čužas zied Abavas ielejā pie Kandavas. Foto: P. Evarts-Bunders

2014. – Parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum). Zirgkastaņa var izaugt līdz 36 m garumam ar spēcīgi zarotu, kupolveidīgu vainagu. Veciem kokiem ārējie zari bieži ir nokareni ar uz augšu atlocītiem galiem. Latvijas iedzīvotāji zirgkastaņu nereti uzskata par vietējo sugu, jo tā jau vairākus simtus gadu kultivēta Latvijas teritorijā, lai gan tās īstā dzimtene ir Dienvideiropā – Albānijā, bijušās Dienvidslāvijas dienvidu daļā, Bulgārijas austrumos, Grieķijas ziemeļu daļā. Koka krāšņo pavasara ziedu dēļ tas jau vairākus gadsimtus tiek plaši kultivēts mērenā klimata joslā daudzviet pasaulē. «Zirdziskumu» sugas nosaukumā šis koks iemantojis tā augļu ārstniecisko īpašību dēļ. Atšķirībā no īstās kastaņas ēdamajām sēklām, zirgkastaņai tās ir indīgas un izmantojamas tikai medicīnā. Kādreiz Grieķijas apvidos, kur šī koka suga aug savvaļā, ar tā sēklām iebaroja zirgus, lai izārstētu tos no klepus.

Daudzviet Eiropā un, tiesa, krietni mazākā mērā, arī Latvijā zirgkastaņa izrādījusi vēlmi apgūt jaunas teritorijas. Tādēļ Rietumeiropā un Centrāleiropā tā vietām jau tiek uzskatīta par invazīvu citzemju sugu. Parastās zirgkastaņas uzvaras gājienam, skaistumam un, līdz ar to, popularitātei dārzos un parkos uzradies nopietns drauds. Nu jau vairākus gadus vasaras otrajā pusē arī Latvijā parastās zirgkastaņas lapas pārklājas brūniem plankumiem un sakalst. Koki zaudē dekorativitāti. Nu jau ir ierasts, ka jūlijā Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, stādaudzētavās, dabas aizsardzības institūcijās atskan telefona zvani ar satraucošām ziņām par dīvaino zirgkastaņu slimību. Patiesībā vainīgais ir dažus milimetrus garš taurenītis – zirgkastaņu brūnkode (Cameraria ohridella), kuras kāpuri barojas ar lapas mīkstajiem audiem. Vietās, kur kāpuri barojas, atmirst un nobrūnē lapas epiderma – tā rodas neglītie plankumi. Ja bojātai lapai uzmanīgi noplēsīsim plāno epidermas slānīti, apakšā ieraudzīsim 4-5mm zaļganu kāpuru vai sīku kūniņu, bet, ja „noziedznieks būs aizlaidies”, tad – tikai sīku brūnu kūniņas čaulu ar baltam tīmeklim līdzīgiem stiprinājumiem.

Kamēr zirgkastaņu kodei nav uzradies kāds pašu kodi pārtikā izmantojošs nelabvēlis, dendrologi rekomendē dārzu un parku ierīkošanā izmantot citas zirgkastaņu sugas sarkano zirgkastaņu A.pavia, asinssarkano zirgkastaņu A.x carnea, hibrīdo zirgkastaņu A.x hybrida, neievēroto zirgkastaņu A.neglecta vai dzelteno zirgkastaņu A.flava. Bet, ja vēlaties savus kokus redzēt zaļus līdz rudenim, noderīgi var būt feremonu slazdi, kas kalpo brūnkožu pievilināšanai un skaita kontrolei.

Parastā zirgkastaņa, foto: G.Leiburgs

2013. – “Čūskegle” (parastās egles (Picea abies) īpatnējā forma).

Latvijas Dendrologu biedrības biedri balsojumā par 2013.gada koku ar pārliecinošu pārsvaru ievēlējuši parasto egli, kā īpaši izceļamas atzīmējot šīs sugas formas ar īpatnēji izlocītiem un mazzarotiem dzinumiem – tā sauktās čūskegles. Kā balsojumā uzsvēra vairāki šīs kandidatūras atbalstītāji – kad tad, ja ne čūskas gadā celt godā čūskegles. Čūskegles nav kāda īpaša egļu suga, gluži otrādi dažādām egļu sugām dabā atrastas formas ar savdabīgu skraju zarojumu un parupjām skujām, kas nereti atgādina izlocījušos čūsku. Pazīstamākās no parastās egles šāda veida šķirnēm – ‘Virgata’ un ‘Viminalis’ var iegādāties ar Latvijas stādu audzētavās. Kolekcijās Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī un LVM Kalsnavas arborētumā tiek uzturētas arī citas formas un šķirnes, šo institūciju vairākus gadus ilgas sadarbības rezultātā (Andrejs Svilāns, Jānis Zīliņš) ir ievāktas un pavairotas vairāk nekā 150 egļu un priežu mutantās formas, tostarp Latvijā savvaļā atrastas čūskegles. Vienu no iespaidīgākajām šobrīd zināmajām čūskeglēm Žīguru Katlešos atradusi pazīstamā mežkope Anna Āze.
No citu sugu „čūskeglēm” var pieminēt Engelmaņa egles šķirni ‘Snake’, Kanādas egles šķirni ‘Fort Ann’, Glēna egles šķirni ‘Kishi Snake’ kā arī vairākas citas. Starp jaunākajiem šāda veida atradumiem minama ārsta, politiķa un dendrologa Āra Audera atlasītā Sibīrijas egles šķirne ‘Snake Auders’.

2012. – Mežābele (Malus sylvestris)

Latvijas Dendrologu biedrība par gada koku izvēlējusies mežābeli Malus sylvestris. Tā tikai šķiet, ka mežābele ir Latvijā plaši izplatīts koks, taču patiesībā nav zināms, vai, kur un kā mežābeles saglabājušās. Lielākoties savvaļā aug mājas ābeļu sēklaudži, ko izsējuši makšķernieki, sēņotāji un putni. Mežābelei, atšķirībā no mājas ābelēm, lapas ir kailas, apmatojums – tikai lapas apakšpusē uz dzīslām, īsvasas ir ērkšķainas, ziedi balti.

2011. – Pabērzs (Rhamnus catharctica)

Parastais pabērzs (Rhamnus cathartica L.) ir neliels (1 – 6 m augsts) krūms vai koks ar stipri sazarotu vainagu, vasarzaļām veselām pretējām lapām ar lokveida dzīslojumu un pelēku līdz tumši pelēku mizu, Latvijā sastopams pareti visā valstī. Var sasniegt ievērojamas dimensijas, piemēram, Bataru pabērzs netālu no Jelgavas  ir 1,6 m resns. Pabērzs pārsvarā sastopams upju ielejās un nogāzēs, mežmalās, ceļmalās, grāvjmalās – visur tur, kur cilvēks ļāvis tam izdzīvot. Pabērzs ir pieticīgs – labāk tas, protams, aug mitrainēs, bet veiksmīgi spēj izdzīvot arī sausās vietās, izdzīvošanu veicina zaru galos esošie dzelkšņi. Divmājnieks – mazie zaļie ziediņi izaug uz viena koka, bet melnās ogas nobriest uz cita. No pabērza iegūtos preparātus izmanto medicīnā, pārsvarā zarnu darbības uzlabošanai.

2010. – Purva vaivariņš (Ledum palustre)

Pēc šobrīd pasaulē dominējošām klasifikācijas sistēmām vaivariņš (Ledum palustre L.) iekļauts lielajā rododendru ģintī ar nosaukumu Rhododendron tomentosum Harmaja. Tātad arī Latvijai ir savs rododendrs. Harri Harmaja ir somu pētnieks, pateicoties kuram tas ir noticis. Vaivariņš ir neliels krūms, 0,5 – 1,4 m augsts ar izplestu zarojumu, zari mēdz sakņoties, veselām mūžzaļām lapām ar ierotītu apmali un brūngani pūkainu lapas apakšpusi. Visam augam, bet it īpaši baltajām blīvajām vairogveida ziedkopām, piemīt spēcīga, izteikti reibinoša smarža. Īpaši labi jūtas purvos, purvu malās, purvainos mežos, kur var veidot vienlaidus audzes, sasniedz maksimālos izmērus un ziedu laikā tiešām rodas iespaids, ka skatienam paveras krāšņa rododendru audze. Purvu atturīgi rūgteno aromu nosaka galvenokārt tieši vaivariņu smarža. Pielieto iekšķīgi kā atkrēpošanas līdzkli, daži alus ekstrēmisti tos nelielās devās pielieto alus brūvēšanā.

Vaivariņš Sējas pagasta rietumdaļas mežos, foto: A.Bērziņš

2009. – Parastā zalktene (Daphne mezereum L.). Parastā zalktene ir viens no krāšņākajiem Latvijas savvaļas kokaugiem un, tai pašā laikā, viens no indīgākajiem Latvijas augu valstī. Tas ir 50-150 cm augsts krūms ar iedzelteni pelēcīgu mizu. Lapas pamīšus, zaru galos, 3-8 cm garas un 1,5-2,5 cm platas, otrādi iegareni lancetiskas, parādās pēc ziedēšanas. Ziedi rožaini, retāk balti, smaržīgi, attīstās tieši uz zariem pirms lapu plaukšanas aprīlī, maijā. Tāpēc arī tautā parasto zalkteni vietām sauc par meža ceriņu. Auglis – kaulenis, nogatavojas jūlijā, augustā, ovāls, parasti spilgti sarkans, retāk iedzeltens. Sastopams pamitros, ēnainos lapu koku un jauktu koku mežos ar auglīgu augsni. Ceriņiem līdzīgo ziedu dēļ tautā zalktene dažkārt tiek saukta par pavasara ceriņu. Senākā dārzkopības literatūrā zalktene saukta arī par zeltenāju, zalkšu, dzegužu un drudža liepu. Ziedēšanas laikā zalktenes nereti tiek postītas, tāpēc ilgāku laiku tās atradušās aizsargājamo augu sarakstos.

2008. – Melnalksnis (Alnus glutinosa L.).

Latvijas Dendrologu biedrība par 2008. gada koku izvēlējusies melnalksni Alnus glutinosa. Tas pārliecinoši uzvarēja balsojumā, kurā par gada koka titulu sacentās arī ozols, vīksna un zalktene.

Alkšņu ģintī ir zināmas aptuveni 25 sugas, kuru savvaļas izplatības areāls aptver Zemes ziemeļu puslodes mēreno joslu, bet Dienvidamerikā sniedzas līdz Peru. Latvijā savvaļā aug melnalksnis Alnus glutinosa, baltalksnis A.incana, reizēm gan savvaļā, gan dārzos un parkos sastopams abu sugu hibrīds – hibrīdais alksnis A. x pubescens.

Ja melnalkšņa stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā virs sakņu kakla sasniedz vai pārsniedz 300 cm, tas ir valsts nozīmes dabas piemineklis – dižkoks. Par valsts nozīmes dižkokiem tiek atzīti arī melnalkšņi, kuru stumbra garums ir vismaz 30 m. Dabai draudzīgākās pašvaldībās ir individuāli noteikti vietējas nozīmes dižkoku izmēri, piemēram, Rīgā par vietējas nozīmes dabas pieminekli uzskatāmi melnalkšņi, kuru stumbra apkārtmērs ir vismaz 250 cm.

Melnalksnis ir koku suga ar visai savdabīgām augšanas prasībām; vislabāk tas jūtas vietās ar auglīgu augsni tekošu ūdeņu tuvumā. Tāpēc šī suga labrāt aug vietās, kur daudzi citi koki aug slikti un nelabprāt: avoksnāju tuvumā, applūstošās upju palienēs, strauji tekošu upju krastos, kur daļa koka sakņu nereti atrodas ūdenī, – dabiskos hidroponikas apstākļos. Daudziem nav zināms, ka, līdzīgi kā tauriņziežiem, arī alkšņiem piemīt spēja sadarboties ar simbiotiskajiem mikrooorganismiem – šajā gadījumā tā ir aktinomicēte Frankenia alni. Uz koku seklāk izvietotām saknēm, bieži vien pat gandrīz pašā zemes virspusē, atrodami gumiņi, kuru sakopojumu izmēri var sasniegt vairākus centimetrus (attēlā redzamā guma izmēri ir 3 x 3,5 x 2,5 cm). Ar aktinomicētēm «draudzējoties», alksnis palīdz gan pats sev, gan bagātina ar slāpekli nabadzīgākas augsnes.

Melnalkšņu meži ir salīdzinoši maz cietuši arī lauksaimniecības kultūru ekspansijas apstākļos – pārmitrās vietas tā vai citādi ir bijušas mazpiemērotas tradicionālo kultūru audzēšanai. Tomēr auglīgās zemes ir iekārojams objekts pēc to nosusināšanas, tādēļ daļu savu «valdījumu», attīstoties cilvēka tehniskajām iespējām, melnalkšņi ir zaudējuši meliorācijas un upju regulācijas pasākumu iespaidā pēdējo 100-150 gadu laikā.

Melnalkšņu atkarība no ūdens pēdējā laikā diemžēl radījusi šai sugai problēmas arī Rīgas apkārtnē un citās strauji augošās Latvijas apdzīvotajās vietās. Jaunās apbūves teritorijās melnalkšņus var nosaukt pat par izmirstošu sugu. Apjomīgie būvdarbi, piemēram, Pārdaugavā Rīgā, strauji retina tur augošos melnalkšņus, jo izmaiņas gruntsūdeņos padara par nepiemērotiem vides apstākļus daudz plašākā teritorijā, nekā sniedzas būvlaukums.

Tajā pašā laikā melnalksnis diemžēl ir nepelnīti aizmirsta suga jaunu apstādījumu ierīkošanā. Apstādījumu ierīkotāji diemžēl bieži vien uzskata, ka Holandes liepa ir universāls līdzeklis visu tukšo vietu aizbāšanai ainavā. Atgādināšu, ka, lai cik izturīga būtu, tā tomēr ļauj par sevi ņirgāties tikai līdz zināmām robežām. Tādēļ vietās ar augstu gruntsūdeni (bet ne beznoteces slīkšņā ar pastāvīgi stāvošu nokrišņu ūdeni) melnalksni stādīt ir daudz prātīgāk nekā citas koku sugas (to skaitā tik ierastās liepas), kam pārlieka ūdens klātbūtne traucē augšanai, veicina slimību ieperināšanos un kropla vainaga veidošanos.

Melnalksnis ir nozīmīga kultūra arī mežsaimniecībā. Latvijā melnalkšņu meži aizņem 6-7% no mežu kopplatības, tie lielākoties atrodami Kurzemes pusē piejūras zemienē un Austrumlatvijas zemienē. Melnalkšņa koksne tiek izmantota mēbeļu rūpniecībā.

Melnalksni pavairo ar sēklām, šķirnes un klonus – ar noliektņiem un potējot. Latvijas apstādījumos retumis stādītas šķirnes ‘Incisa’ ar sīkām kruzuļotām lapiņām, ‘Laciniata’ – ar dziļi šķeltām lapām, ‘Rubrinervia’ – ar tumšzaļām lapām un tumši sarkanu lapu dzīslojumu. Pazīstamas arī citas šķirnes, piemēram, ‘Aurea’ ar plaukstot zeltaini dzeltenām lapām un ‘Pyramidalis’ ar stāvu vārpstveida vai konisku vainaga formu.

Melnalkšņa sakņu sistēma ar gumiņiem, foto: G.Leiburgs

2007. – Parastā liepa (Tilia cordata Mill.)

Latvijas Dendrologu biedrība 2007. Gada koka godā iecēlusi parasto liepu Tilia cordata. Tas ir viens no populārākajiem savvaļas augiem, kas bieži minēts latvju dainās un sakāmvārdos. Liepa esot sievu koks. Līdzīgi kā ozoli, liepas senajās reliģijās ir godināti un pielūgti kulta koki. Līdz mūsdienām izdzīvojušas un kuplo Valdemārpils jeb Sasmakas un Usmas elku liepas.

2006. – Baltais vītols (Salix alba L.).

Vītolu ģints sugas ir plaši izplatīti Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas koki un krūmi. Kopējais sugu skaits ģintī sasniedz 350 – 370, no kurām Latvijā savvaļā sastopamas 20. Latviešu valoda izsenis tiek lietoti divi nosaukumi – vītoli un kārkli. Par vītoliem tiek saukti kokveidīgie ģints pārstavji, par kārkliem – krūmi, lai gan latīniski ģints nosaukums visiem viens – Salix. Runājot par ģinti kopuma, latviešu valodā pieņemts teikt: vītolu ģints. Vītoli ir tipiski saulmīļi, tikai atsevišķas sugas var labi augt noēnojumā. Tikpat svarīgs ekoloģiskais faktors vītoliem ir mitrums.

Sajaukt ar citām līdzīgam sugām arī pagrūti, jo liela koka izmērus Latvijā var sasniegt vēl tikai trauslais vītols un krustojums starp balto un trauslo vītolu – sarkstošais vītols. Trauslajam vītolam zari tiešam ir trausli, bet galvenais – lapas un dzinumi ir pilnīgi kaili! Ar sarkstošo vītolu, kas arī plaši izplatīts apstādījumos, ir nedaudz grūtāk, tomēr jāielāgo, ka šim krustojumam sudrabainie matiņi ir tikai uz pašam jaunākajām lapiņām dzinuma galā. Apstādījumos bieži izmantotas vairākas baltā vītola šķirnes: ‘Sericea’ , ‘Vitellina’ , ‘Britzensis’ u.c. Tieši baltā vītola ‘Sericea’  šķirnes pārstāvji tiek saukti par sudrabvītoliem, jo tiem atsķirība no ‘pamatsugas’  ir mazākas, šaurākas, blīvi sudrabainas lapas un dzinumi. Sudrabvītols ir ekoloģiski agresīvs, viegli un masveidīgi pāriet savvaļā no apstādījumiem un var radīt mānīgu priekšstatu, ka ir Latvijas savvaļas floras elements  

Visas vītolu sugas zied pavasarī, izņēmums nav arī baltais vītols. Spurdzes plaukst līdz ar lapām maija sākumā, agrākos pavasaros pat ātrāk. Vītoli ir divmājnieki – vīrisķo un sievišķo ziedu spurdzes attīstās uz dažādiem kokiem. Baltais vītols līdz ar citām vītolu sugam  ir viens no pirmajiem un vērtīgākajiem nektāraugiem. Jūnijā sievišķajiem kokiem nobriest pogaļas ar sīkām, ar aci tikko saskatāmām sēklām. Katrai sēklai ir lidmatiņu pušķis un tās izplatās ar vēja palīdzību. Līdzīgā veidā sēklu izplatīšanās noris arī papelēm un apsēm, vītoliem tuvu radniecīgām ģintij.  Nonākusi piemērotā vietā, sēkla dīgst dažu dienu laikā. Ja tas nav noticis, jau pēc dažām nedēļām sēklas zaudē dīgtspēju. Vītoli ir izcili ātraudzīgi jau no pirmajām dzīves dienām.

Baltais vītols ir viens no šķietami “garlaicīgajiem” kārkliem un vītoliem. Tomēr latviešu mitoloģijā baltais vītols nereti dēvēts par Māras koku. Vītolu dzinumu mizas tēja lietota medicīniskos nolūkos, kā pretiekaisuma līdzeklis. Vēlāk tieši no baltā vītola izdalīja salicilskābi, priekšteci mūsdienās sintētiski ražotajam vielas atvasinājumam – acetilsalicilskābei, kas ir plaši zināms medikaments ar nosaukumu – aspirīns. Lielie ainaviskie baltie vītoli savvaļā satopami Daugavas un Gaujas baseinos, kur aug uz aluviālām augsnēm. Dendrologiem vēl aizvien ir diskusijas par to vai suga ir vietējā vai tomēr naturalizējusies svešzemniece. Lielākais šīs sugas pārstāvis Latvijā ir Dzenīšu dižvītols pie Apes ar stumbra apkārtmēru 8,3m.

2005. – Pundurbērzs (Betula nana L.). Punurbērzs ir vismazākais no Latvijā sastopamajiem bērziem. Tas aug kā 0,3 līdz 0,7 metrus augsts krūms (reti pārsniedzot viena metra augstumu) ar paciliem zariem. Jaunie dzinumi sākumā ir samtaini matoti, vēlāk – kaili. Arī pundurbērza lapas ir ļoti savdabīgas – sīkas un ieapaļas. Lapas plātnes garums un platums ir apmēram viens centimetrs.

Tā areāls sniedzas no Ziemeļeiropas tundras zonas līdz Polijas teritorijai. Suga kā relikts saglabājusies arī Eiropas kalnos. Latvijā pundurbērzs ir rets un saudzējams, sastopams Vidzemes un Latgales purvos. Iekļauts īpaši aizsargājamu sugu sarakstā.

Pavisam Latvijā sastopamas četras bērzu sugas: āra bērzs (Betula pendula), purva bērzs (B. pubescens), zemais bērzs (B. humilis), pundurbērzs (B. nana). Retāk savvaļā, biežāk no stādaudzētavām nākušajā stādu materiālā sastopams ir arī zeltainais bērzs (B. x aurata) – āra un purva bērzu hibrīds. Šī suga kā relikts saglabājusies arī Eiropas kalnos. Latvijā pundurbērzs ir rets un saudzējams – tas iekļauts gan Ministru kabineta apstiprinātajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, gan Latvijas Sarkanajā grāmatā.

2004. – Eiropas segliņš (Euonymus europaeus L.)

Eiropas segliņš (Euonymus europaeus L.) ir neliels (1 – 5 m augsts) krūms vai dažkārt arī koks ar stipri sazarotu vainagu, vasarzaļām veselām lapām un pelēku līdz brūpelēku mizu, jaunie zari zaļi. Dažkārt var sasniegt tik nelielam kokam ievērojamu resnumu < 1 metram. Latvijā sastopams nereti, bet nevienmērīgi visā valstī, jo aug mitros un auglīgos biotopos, galvenokārt dažādu ūdensteču krastos. Blīvā sakņu sistēma nodrošina labas konkurences spējas. Īpaši skaists rudenī un ziemas sākumā, kad paveras sārtās pogaļas ar oranžajām sēklām, augļu krāšņums līdzsvaro necilos zaļganos ziedus pavasarī. Jāņem vērā, ka viss krūms ir indīgs (sirds glikozīdi un alkaloīdi), bet īpaši indīgas ir sēklas spilgti oranžajos apvalkos.

Eiropas segliņš ir izplatītākā no divām Latvijā sastopamajām segliņu sugām. Otra suga – kārpainais segliņš E.verrucosus – ir līdz 3 m augsts krūms, tā zarus blīvi klāj sīkas tumšas kārpiņas. No tā arī cēlies šīs sugas nosaukums. Atšķirībā no Eiropas segliņa lielākas izredzes kārpaino segliņu ieraudzīt savvaļā ir Latvijas austrumu daļā.

Pasaulē pavisam zināmas apmēram 220 segliņu sugas. Vairākas no tām tiek audzētas arī Latvijā. Viens no krāšņākajiem šīs sugas augiem ir spārnotais segliņš E.alatus. Tas ir aptuveni 2 m augsts krūms, kura dzinumiem patiešām ir «spārni» – korķa izaugumi, kas padara šo augu interesantu pat ziemā. Rudeņos spārnainā segliņa purpursarkanais lapu krāsas tonis ir saskatāms iztālēm. Lapu krāsas toņu daudzveidībā segliņi rudenī veiksmīgi konkurē ar kļavām. Tomēr krāsas intensitāte ir lielā mērā atkarīga no laika apstākļiem

Latvijā bieži tiem kultivētas vēl dažas klājeniskā segliņa sugas. Pazīstamākā no tām ir Fortīna segliņš E.fortunei un tā raiblapainās šķirnes. Vecos muižu parkos un kolekciju stādījumos jau retāk sastopama cita klājeniski augoša suga – pundursegliņš E.nanus. Eiropas segliņam ir zināmas vairākas šķirnes ar baltiem vai koši sarkaniem augļiem, raibām lapām. Lielākās segliņu kolekcijas Latvijā atrodas Nacionālā Botāniskā dārza dendrārijā Salaspilī un Kalsnavas arboretumā. Kalsnavā interesenti var aplūkot arī ļoti savdabīgus pundursegliņa potējumus uz Eiropas segliņa augstcelmiem.Eiropas segliņa lapas mēdz apgrauzt tīklkodes kāpuri, tam nereti uzbrūk laputis.

Eiropas segliņš dārzā Bātciemā.   A.Bērziņa foto

2003. – Ogu īve (Taxus baccata L.)

Latvijas Dendrologu biedrībā ir tāda tradīcija – katram gadam izvēlēties savu gada koku. Iepriekšējos gados šajā godā bijis pīlādzis, tad kadiķis, bet šogad – mūžzaļā īve. Daudziem nepazīstams un svešs, jo Latvijā reti sastopams. Turklāt te aug tikai viena īves suga. Koks ir dekoratīvs un skaists, bet ļoti indīgs. Kā dabas retums un savdabīgs skujenis tas iekļauts saudzējamo kokaugu sarakstā. Ieviests no Japānas. Biežāk sastopams Kurzemē nelielās savvaļas audzēs vai atsevišķos eksemplāros vecajos muižu parkos un dārzos, kur tos savā laikā muižu dārznieki prata dekoratīvi apgriezt, veidojot pat dažādas ģeometriskas figūras un pat dzīvnieku formas. Īvi izmantoja arī dzīvžogiem, jo tā labi pacieš arī atkārtotu apgriešanu katru gadu, ātri veido figurālas formas pēc dārznieka vēlmēm. Daudzās rietumu valstīs tādas dzīva auga figūras arī tagad grezno pagalmus, terases, balkonus, ziemas dārzus, taču tas viss prasa rūpīgu kopšanu.

Enciklopēdijā atrodamas ziņas, ka augumā īve var sasniegt pat 20 metru augstumu. Lapas skujveida, garas, tumši zaļas, spīdīgas. Atsevišķu kultūru lapu krāsa var būt dažāda. Izplatīta galvenokārt Eiropas valstīs. Mīl auglīgas, vidēji smagas augsnes, ēnainas vai daļēji noēnotas vietas. Labāk ziemo zemākā temperatūrā, sākot no – 10 °C. Pavairo gan ar sēklām, gan spraudeņiem. Ģintī īvēm ļoti līdzīgas ir torejas, arī to dzimtene ir Japāna. Torejas prasīgas pēc siltāka klimata, tāpēc pie mums ļoti reti izdodas tās ieaudzēt. Sevišķi skaistas toreju un īvju audzes redzētas Kalifornijas attēlos. Gribētos, lai skaistā īve Latvijā tiktu saglabāta un būtu biežāk sastopama.

(Ives aprakstam izmantoti materiāli no Ainas Priekules 08.04.2003. raksta Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai)

Dižlāņu muižas īve, ko 1875. gadā baronam Keizerlinkam uz sālsmaizi esot dāvinājuši radinieki, foto: G.Leiburgs

2002. – Paeglis jeb parastais kadiķis (Juniperus communis)

Dendrologi par 2002.gada koku izvēlējušies kadiķi jeb paegli. Liels nopelns te ir Kalsnavas arboretuma vadītājai Aijai Kaškurei, jo tieši viņa prata argumentēti pierādīt, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir šim augumā ne tik dižajam skujkokam. Kadiķim kā jau skuju kokaugam būtu jābūt čiekuriem, bet to vietā ir “ogas” – čiekurogas pirmā gada rudenī ir zaļas, bet ienākas tikai nākamā gada oktobrī vai pat vēlāk, kad kļūst melnas, ar zilganu apsarmi. Lai gan kadiķis mežā aug zem lielajām eglēm (tādēļ to sauc par paegli), bez saules tas nevar iztikt. Kadiķis, paeglis vai ērcis. Vārdu kadiķis lielākoties lieto Kurzemē un Zemgalē, dažkārt tas dzirdēts arī Vidzemē. Taču Latgalē pazīst tikai paegli, tā to nereti sauc arī vidzemnieki. Atšķirībā no citiem skujeņiem kadiķim jeb ērcim ir īpaši asas skujas.

Akmeņainas, smilšainas, nabadzīgas augsnes ir īstā vieta, kur apmesties sīkstajam kadiķim. Šaurā joslā gar jūru Limbažu rajona Skultes pagastā atrodas botāniskais liegums Kadiķkalni. Tie aizņem 13 hektārus. Tur saulmīlis jūtas labi. Otrs botāniskais liegums – Kadiķu nora – atrodas Talsu rajona Dundagas pagastā, gandrīz četru hektāru platībā. Tur īpatnējā ainava izveidojusies kādreiz kultivēto tīrumu vietā. Kopš tur negana lopus un nepļauj zāli, nora intensīvi aizaug ar priedēm un ērgļpapardēm.

Koka mūžs esot aptuveni 200 gadu, lai gan vecumu nemaz nav tik viegli noteikt. Kadiķis aug ļoti strauji. Pats dižākais ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā ir Rietekļa paeglis, kas aug Valmieras pagastā starp Mellupi un Baložu mājām un esot pat viens no lielākajiem Eiropā. Tas ir gandrīz desmit metrus augsts un gandrīz trīs metrus resns koks, ap divsimt gadus vecs. Zem tā kādreiz labprāt sēdējis dzejnieks Rieteklis, populārās dziesmas “Še, kur līgo priežu meži” autors.

Dendroloģe Aija Kaškure stāsta, ka Valmieras puse ir slavena ar paegļu audzēm. Tur arī cēlusies teika “Paegļa celms”. Agrākos laikos pie tagadējās Rencēnu pagasta skolas audzis liels paeglis. Zviedru karalis, iziedams no Latvijas, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: “Ja šī nūjiņa augs, tad es to zemi vairs neredzēšu, bet, ja viņa neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ.” Nūjiņa izaugusi par lielu paegli, kura celms vēl tagad redzams, un zviedru karalis vairs nav atgriezies. Aija Kaškure saka, ka tā gan kadiķi nevar ieaudzēt. Tātad teika liecina, ka brīvības vārdā latvieši gatavi pat uz neiespējamo, arī ieaudzēt paegli no nūjiņas. Talsu rajona Ģibuļu pagastā Labdzeņu paeglis ir tikpat augsts, tikai uz pusi tievāks. Pavisam Latvijā ir 27 aizsargājami kadiķi.

No paegļiem sien pirtsslotas, ar tiem izkvēpina baciļus un mikrobus, paegļu zarus piemet, kad gaļas žāvēšana iet uz beigām. Paegļu ogas izmanto kā garšvielu. Atzīts, ka paeglis varētu kavēt audzēju veidošanos. Tie mazina sāpes, sviedrē, palīdz pret klepu un daudzām citām kaitēm.

No apmēram 60 ģintī sastopamajām sugām Latvijā pašlaik ieaudzētās vairāk nekā desmit. Kadiķi sastopami Ziemeļu puslodē no Arktikas dienviddaļas pa visu mēreno joslu, dažas sugas arī tropu joslas kalnos Āfrikā, Amerikā, Indijā. No svešzemniekiem pie mums populāras ir kādas septiņas sugas – Ķīnas, Sibīrijas, kazaku, Virdžīnijas kadiķis un citi.Īpatnējs ir kazaku paeglis. Šai Eirāzijas sugai nav asu skuju. Toties ir specifiska smarža, kas pievilinot runčus.

(Kadiķa aprakstam izmantoti materiāli no Ausmas Ābeles 27.04.2002. raksta Madonas Ziņām.)

2001. – Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia L.)