Biedru sapulce notiks 2025. gada 22. februārī plkst. 11.00 Salaspilī, Latvijas Nacionālā botāniskā dārza Oranžērijas semināru zālē.

Talsu novada fonds (TNF) vāc līdzekļus, lai grāmatas formātā varētu saglabāt Intas Metuzāles (LDB Goda biedres) mūža darbu – ar roku rakstītu manuskriptu 10 sējumos
“Daiļdārznieces memuāri”, uz 01.02.2025. savākti 787,43 eiro un sākta manuskripta pārrakstīšana un izrediģēšana

Nodibinājums “Talsu novada fonds” (ir Sabiedriskā labuma organizācijas statuss)

Swedbank LV51HABA0551004740459

SEB banka LV87UNLA0050017096893

Citadele banka LV49PARX0006168200011

maksājuma mērķis: Ziedojums Intas Metuzāles grāmatas izdošanai

“Tā man bija kā tāda misija” I. Metuzāle stāsta, ka memuāros apkopojusi, kādi koki atrodami katrā Talsu parkā, “….katrā es centos kaut ko ielikt arī no sevis, lai parks būtu interesantāks”.
Nākamgad dārzniecei gaidāma apaļa jubileja 90 gadi, un viņa atzīst: “Tas ir pietiekošs vecums, man ir vairāk jāpieturas pie gultas. Es vairs neko nevaru darīt, bet es tikai domāju. Es domāju, atceros visu, kas bija iepriekš manā mūžā, kādus apstādījumus domās pārstaigāju, ko es tur iestādīju, ko es darīju, ka man bija ļoti labs kolektīvs, kas man palīdzēja, jo viens pats nav darītājs.”/ no raksta laikrakstā Talsu Vēstis 2025.gada 31.janvārī.

Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī.

Latvijā savvaļā ir sastopamas 2 gobu ģints sugas – parastā goba/Ulmus glabra un parastā vīksna/Ulmus leavis, kuras itin bieži tiek savā starpā jauktas. Vīksnas pēc izskata ir samērā līdzīgas gobām, taču tās parasti var itin labi atšķirt pēc šādām pazīmēm – gludas lapu virsmas, nesazarotām lapu dzīslām, mazākiem augļiem apmēram viena centa monētas lielumā, izteiktu lapas pamatnes asimetriju, turklāt rudenī tās biežāk krāsojas vīnsarkanos toņos. Apstādījumos retāk sastop arī stepes gobu/Ulmus minor, zemo gobu/Ulmus pumila un sīkziedu gobu/Ulmus parviflora, kā arī gobu starpsugu hibrīdus.

Parastā goba/Ulmus glabra ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā auglīgos vidēji mitros lapu koku un jauktajos mežos, biežāk upju nogāzēs un palienēs. Parastās gobas sastopamas arī parkos un apdzīvotu vietu apstādījumos, jo izceļas ar spēcīgu augumu un plaši zarotu vainagu. Kopumā savvaļā parastā goba izplatīta gandrīz visā Eiropas teritorijā.

Gobām raksturīga pelēkbrūna, gareniski saplaisājusi miza, iegarenas, zāģzobainas lapas, kam raksturīgs viegli asimetrisks pamats, nosmailots gals un izteiktas lapu dzīslas, kas virzienā uz lapas malu dakšveidīgi zarojas. Lapas abas puses klātas raupjiem matiņiem. Rudenī lapojums parasti krāsojas dzeltenos toņos. Zied agri pavasarī pirms lapu plaukšanas ar neuzkrītošiem sārti violetiem ziediem, kurus apputeksnē vējš. Augļi – nelieli iegareni riekstiņi, ko vienā plaknē aptver plāns spārns apmēram divu centu monētas lielumā, kas nodrošina sēklu tālāku izplatību no mātes koka. Tie ienākas vasaras sākumā, parasti ļoti bagātīgi. Sēklas agri zaudē dīgtspēju, tāpēc piemērotos apstākļos ātri sadīgst. Gobu stumbru pamatnēs ir raksturīgi spēcīgi sakņu izvirzījumi jeb kontrforsi. Gobu koksne ir blīva, elastīga un savērpta ar tumšu kodolkoksni un izteiktu tekstūru, izmantojama galdniecībā iekštepu mēbeļu, palodžu, saimniecības priekšmetu izgatavošanā, toties malkas skaldīšanai galīgi nepiemērota.

Diemžēl gobas un arī vīksnas intensīvi slimo ar gobu Holandes slimību, kas pirmo reizi konstatēta Eiropā 20. gadsimta sākumā. Slimība ir komplekss vairāku faktoru ietekmes rezultāts, ierosinātājs ir askusēnes Ophiostoma novo-ulmi un Ophiostoma ulmi, kas attīstās koka vadaudos un izraisa to aizaugšanu, kā rezultātā kokiem samazinās pievadītā ūdens daudzums un sākas ietekmēto zaru lapu dzeltēšana un kalšana. Sēni no koka uz koku pārnēsā vaboles – gremzdgrauži, kuru kāpuri barojas ar koku atmirušajiem audiem. Pieaugušas vaboles pārlido no koka uz koku, izplatot sēnes micēliju. Sēņu infekcija var izplatīties arī starp tuvu augošiem kokiem caur saknēm.

Gobām ir izveidotas vairākas skaistas dekoratīvās šķirnes, kas arī krīt par upuriem postošajai gobu Holandes slimībai. Atskatoties vēsturē, pirmais slimības uzliesmojums reģistrēts 20. gadsimta 20-tajos gados, tad atkārtoti 60-tajos un 70-tajos gados, un postošā slimība vēl arvien nekur nav pazudusi. Parasti jaunāki inficētie koki pāris gadu laikā aiziet bojā, bet lielie koki dažkārt ilgāk pretojas slimības attīstībai. Latvijas parasto gobu populācija pēdējās desmitgadēs ir būtiski samazinājusies, aizgājuši bojā daudzi seni, arī dižkoka izmēra, koki, izraisot pārmaiņas ainavas līmenī, īpaši vietās, kur gobas aug kopā ar parastajiem ošiem, kas mirst citu slimību inficēti. Pēdējo 2 gadu laikā nozāģētas arī vienīgās Rīgas pils dārzā augušās simtgadīgās gobas, ko pievārēja postošā slimība.

Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, veidoja 2 175 ha jeb tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem.
Ir pamats uzskatīt, ka gobu skaits Latvijā strauji samazinās, īpaši attiecinot uz lielajiem kokiem. Pēc 6217 koku detalizēta novērtējuma 11 Latvijas parkos pēdējos 5 gados secināms, ka vidēji parastās gobas izplatība ir 1,64% jeb katrs 61 koks, bet aptuveni 40% no tiem ir jau nokaltuši vai kalstoši (nepublicēti dati G.Leiburgs).

Reti sastopamo gobu un vīksnu audžu, kā arī Ogres upes vecupju aizsardzībai un saglabāšanai dabas parkā “Ogres ieleja” 1977. gadā izveidots liegums “Vērenes gobu un vīksnu audze”. Arī tur novērojama masveida gobu bojāeja.

Ja neslimo, gobas ir ilgdzīvotājas, kas var sasniegt vairāk kā 200 gadu vecumu. Latvijā noteiktais dižkoka parametrs parastajai gobai ir 4 m stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā no sakņu kakla. Latvijā kopumā ir reģistrēti vairāki desmiti dižgobu, lielākajām stumbra apkārtmērs pārsniedz 6 m.

Ko darīt ar kalstošajām gobām? Jaunos slimības skartos kokus rekomendējoši nozāģēt un utilizēt, bet lielo dimensiju vēl dzīvos kokus – sakopt, izzāģējot bojātos zarus.

Latvijas Dendrologu biedrība aicina neaizmirst šos izcili ainaviskos un vērtīgos kokus. Parasto gobu stādīt nebūtu vēlams, bet toties kokaudzētavās var izvēlēties kādu no slimības izturīgajām gobu šķirnēm: ‘New Horizon’®, ‘Rebona’®, ‘Rebella’®,‘Fiorente’®, ‘Wredei’, ‘Columella’, ‘Lobel’, ‘Saporo Autumn Gold’ un citas.

Informāciju sagatavoja:
Latvijas Dendrologu biedrība Linda Strode, Gvido Leiburgs

Vairāk par gobām:

LR1 raidījuma ierakstā/podkāstā Zināmais nezināmajā

vietnē www.dabasdati.lv

vietnē www.dziedava.lv

žurnālā “Dārza pasaule” 2025. gada marta numurā

Atjaunojot Latvijas Dendrologu biedrības ekskursijas, šoreiz fokusējāmies uz biedru dārziem tepat Latvijā. Kā pirmo apmeklējām dendrologa un kaislīga dižkoku mednieka Arņa Bērziņa brīnišķīgo kokaugu kolekciju Bātciemā (Lilastes Botāniskais dārzs). Kaut arī dārzs no ceļa šķiet virspusēji parasts, to nodod gan priežu ieskautās garās pacipreses, gan lielapainās magnolijas. Saimnieks izrāda seno māju ar mateļskursteni, dārzu un iepazīstina ar gadiem uzkrātu, rūpīgi sistematizētu statistiku. Pāri par 460 taksoniem, tas nudien ir ievērības cienīgi. Turklāt daži, visticamākais, vienīgie Latvijā. Plaša rododendru grupas augu kolekcija sākot ar kasiopēm un beidzot ar kokveida rododendriem, kā arī oksidendroniem, kletrām, kalikantiem un Sahalīnas korķakokiem. Dārzā sadzīvo ne tikai introducenti, bet arī retās un aizsargājamās vietējās sugas lakstaugi, kā piemēram, plūksnu ķekarpaparde/Botrychium multifidum. Pēcpusdienā dodamies uz Lēdurgas dendroparku apskatīt Janitena it kā haotiskos stādījumus, kas pēc Ilzes Rubīnes un pašreizējo pārvaldnieku saimniekošanas izveidojušies par aizraujošu un dendroloģiski bagātu ainavu parku ar jaunierīkotām rožu dobēm, horoskopu apli, dižo upurakmeni, riekstkoku audzi, majestātiskām Māka ievām, izciliem sirdsveida un plēkšņmizas kāriju stādījumiem. Dārzā ir spokains un epifītiem bagātīgi apaudzis etiķkoku mežs, katalpas, reti oši un ozoli, sniegpārsliņu koks un daudz kas cits. Ne par velti 1992. gadā izcilais dendrologs Raimonds Cinovskis raksta, ka Lēdurga ir trešā nozīmīgākā kokaugu kolekcija Latvijā.

Informāciju sagatavoja, foto: Gvido Leiburgs

Latvijas Dendrologu biedrība 21. jūlijā skaisti atzīmēja Gada koka iepazīšanas pasākumu dabas liegumā “Pelēču ezera purvs”. Tad nu gada koks, kas īstenībā lielāks par krūmu neizaug – zemais bērzs, bija plaši pārstāvēts kopā ar trīslapu puplakšiem, purva šeihcērijām, purva vārnkājām un polijlapu andromedām. Pa vidu vēl kāda purva atālene, purva dzeguzene un jau noziedējušas stāvlapu dzegužpirkstītes. Izdevās pat uziet purva sūneni/Hammarbya paludosa, kas piepulcējas manai šī gada orhideju kolekcijai. Kārtīgi nodegustējām Birzī brūvētos bērzu dzērienus, izspēlējāmies, sasmēlāmies kurpes, zināšanas un pozitīvas emocijas. Paldies – Linda Strode, Maija Medne, Liene Opincāne, Zane Oja, Ilze Rubīna, Gatis Teilis par entuziasmu un aktīvu līdzdalību, bez jums pasākums nebūtu iespējams! Paldies visiem, kas ieradās satikt purva dārgumus!

Informāciju sagatavoja Gvido Leiburgs

Vēršam uzmanību, ka jaunā LDB statūtu redakcija ar 18.04.2024. ir reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā. Iepriekš spēkā esošie statūti zaudē spēku ar Biedru sapulces 2024.gada 5. aprīļa Biedru sapulces lēmumu (protokola izraksts Nr. 3-2024). Statūtu aktuālā redakcija ir ievietota mājas lapā www.dendrologiem.lv

Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) 2024. gada 13. janvāra biedru sapulcē par Latvijas Gada koku 2024 izraudzīja zemo bērzu (Betula humilis Schrank.), uzsverot mitrāju saglabāšanas nozīmi.

Publicitātes foto (foto: Linda Strode, zemais bērzs Aizdumbles purvā)

Zemais bērzs ir viena no četrām Latvijā sastopamajām bērzu sugām. Āra bērzs un purva bērzs ir lieli koki ar raksturīgo balto mizu (tāsi), savukārt pārējās bērzu sugas ir nelieli krūmi. Ja pundurbērzs (Betula nana), kas Gada koka godā tika celts 2005. gadā, ir ļoti reti sastopams augsto purvu un purvaino priežu mežu iemītnieks, tad zemo bērzu Latvijā var sastapt samērā reti – vairāk Latvijas austrumu un ziemeļu daļā. To var novērot pārejas un zāļu purvos, pārmitros zālājos, kā arī pārpurvotos ezeru krastos un mitros, skrajos mežos.

Zemais bērzs ir neliels krūms, kas var sasniegt līdz 2 metru augstumu. Tam raksturīgi stāvi zari, brūna miza un iegarenas, nedaudz ādainas lapas ar zobainu malu un noapaļotu lapas galu. Līdzīgi kā citiem bērziem, arī zemajam bērzam ir spurdzes, kas izkārtotas lapu žāklēs. Zemais bērzs zied maijā, bet sievišķās spurdzes saglabājas arī pēc lapu nokrišanas rudenī.

Zemo bērzu apdraud pārmitru zālāju, zāļu un pārejas purvu aizaugšana ar lielākiem krūmiem un kokiem, kā arī mitrāju nosusināšana un pārveidošana, piemēram, par kūdras ieguves vietām vai lauksaimniecības zemēm. Pētījumi Polijā apliecina, ka traucētās ekosistēmās zemais bērzs mēdz veidot hibrīdus ar citām bērzu sugām, kas var novest pie lokālas zemā bērza izzušanas.

Kopumā zemais bērzs izplatīts samērā plašā areālā Eirāzijā. Latvijā tas atrodas uz sugas izplatības apgabala rietumu robežas, tādēļ aktuāls jautājums – vai sugai Latvijā nedraud izzušana klimata pasiltināšanās, kā arī mitrāju nosusināšanas un dzīvotņu aizaugšanas ietekmē? Lietuvā zemais bērzs jau ir iekļauts Sarkanajā grāmatā un novērtēts kā gandrīz apdraudēta suga, savukārt Polijā tas ir īpaši aizsargājams.

Kur braukt skatīties zemo bērzu? Pelēču purvā Preiļu novadā labiekārtota purva taka ved cauri bagātīgām zemo bērzu audzēm. Tomēr Latvijas Dendrologu biedrība aicina doties dabā arī citviet Latvijā, nemest līkumu dažādiem mitrājiem un ielūkoties – varbūt tieši tur aug Gada koks 2024? Ikviens zemā bērza novērojums ir vērtīgs, tādēļ par tiem lūgums ziņot portālā Dabasdati.lv vai rakstīt uz e-pastu dendrologiem@gmail.com (pievienojot fotogrāfijas).

Papildinot dārza kolekciju, zemo bērzu ir iespējams iegādāties arī Latvijas kokaudzētavās.

LDB Gada simbolu – koku nominē jau 24. reizi kopš 2001. gada. Iepriekšējais Gada koks – smaržlapu roze (Rosa rubiginosa), kā izriet no dendrologa Pētera Evarta-Bundera ziņojuma LDB biedru sapulcē, atbilst apdraudētas sugas statusam, ņemot vērā aktuālos sugas izplatības pētījumus, kas apliecina, ka suga salīdzinoši reti sastopama izkliedēti visā Latvijas teritorijā. Interesanti, ka viena no bagātīgākajām sugas atradnēm ir vecā augļudārzā Tukuma novadā. Secināts, ka smaržlapu rozes izplatību apdraud intensīvā lauksaimniecība, ceļmalu appļaušana, kā arī biotopa aizaugšana ar krūmājiem un mežu.

Kontakti saziņai:
Gvido Leiburgs, tālr. 29135557, Linda Strode, tālr. 29436027
E-pasts: dendrologiem@gmail.com

DZINTRA KNAPE
1940.-2023.
Mūžībā devusies ilggadējā Nacionālā botāniskā dārza zinātniskās kokaudzētavas
vadītāja, Latvijas dendrologu biedrības biedre un viena no
dibinātājām Dr. biol. Dzintra Knape. Nacionālajam botāniskajam dārzam un
dendroloģijai veltīts viss Dz. Knapes mūžs, botāniskajā dārzā nostrādājot no 1963.
līdz 2018. gadam. Viņa savu dzīvi veltīja Latvijas dendroloģisko vērtību izpētei un
aizsardzībai, jaunu kokaugu taksonu introdukcijai, NBD augu kolekciju veidošanai
un Latvijas apstādījumu sortimenta bagātināšanai. Pēc bioloģijas zinātņu kandidāta
disertācijas aizstāvēšanas 1973. gadā zinātniece strādājusi par tās vadītāju, dodot
lielu un paliekošu ieguldījumu Latvijas dendrofloras izpētē un bagātināšanā.
Kopš 1973. gada Dzintra Knape piedalījās visaptverošā Latvijas parku, aleju un
citu dendroloģisku objektu inventarizācijā. Parku izpēte, aizsardzības un
apsaimniekošanas pasākumu izstrāde ir bijusi nozīmīga zinātnieces profesionālās
darbības sastāvdaļa. Tās būtība ir ne tikai dendroloģisku objektu stāvokļa un
zinātniskās vērtības noskaidrošana. Daudzi Latvijas parki un alejas ir izcils
kultūrvēsturisks mantojums un, pateicoties zinātnieces darbībai, saglabājuši savu
vēsturisko autentiskumu, dendroloģisko un kultūrvēsturisko nozīmi.
Kopš 1989. gada Dzintras Knapes pārziņā bija arī skujkoku dekoratīvo formu
kolekcijas (fonda stādījumi) veidošana Nacionālajā botāniskajā dārzā. Šajā
kolekcijā tiek uzkrāts ne tikai skujkoku dekoratīvo formu genofonds, bet arī
pārbaudīta un izvērtēta jauno skujkoku formu piemērotība Latvijas apstādījumiem.
Kolekcijā uzkrātas gan vietējās, gan ārzemju selekcijas kokaugu dažādības.
Dzintras Knapes zinātniskā darbība atspoguļota vairāk nekā 70 zinātniskajās
publikācijās un daudzos populārzinātniskos rakstos.
Piecdesmit piecu darba gadu laikā Dz. Knape devusi būtisku ieguldījumu Latvijas
zinātnes attīstībā un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Par ieguldījumu
NBD attīstībā, Latvijas dendroloģisko vērtību izpētē, saglabāšanā un aizsardzībā
Dzintra Knape apbalvota ar Latvijas Republikas Ministru prezidenta Atzinības
rakstu.

Atvadīšanās no Dzintras notiks trešdien, 20. decembrī plkst. 14.00 no Liepupes kapu kapličas.